Bonifācijs
29.06.1998 - 7.05.2011
Boņukiņ, tu esi mūsu ilgi lolotā mīlestība, kura nekad-nekad mūžā
neizgaisīs no mūsu sirdīm. Mēs dāvājām TEV visu sevi. Tu mums biji
kā saulestariņš gan tad, kad mums klājās grūti, gan arī mūsu
priekos. Mēs vienmēr varējām paļauties uz tavu plecu, kad mums bij
grūti, tu nāci un iesēdies mums klēpī, tā mierinādams mūs, tā
savstarpējā enerģija, ko mēs dāvājām viens otram, tādas vairs
nebūs nekad-vai dzirdi nekad. Mums tik ļoti sāp, ka Tevis vairs nav uz
šīs zemītes, tik ļoti sāp, ka kliegt gribas. Tu biji mūsu pagalma
Karalis, JĀ, tieši tā - Karalis starp pārējiem, Tu izcēlies ar graciozu
stāju, iemantoji autoritāti un respektu citu kaķu vidū,viņi
baidījās no Tevis,dien dienā tev vajadzēja pārstaigāt savu
teritoriju, pārlūkoji vai viss ir kārtībā, vai nav parādījušies
citi kaķi. Tava kažoka krāsa pilnībā atspoguļoja tevi-kā es
vienmēr esmu teikusi, melnā krāsa uz tava kažocinja: tāds tu esi
ārā- valdonīgs, dažreiz pat agresīvs, bet mājās uzreiz, kad
pārkāpi mājas slieksni,tu kļuvi tik mīļš, tik pūkains, tik
sirsnīgs. Mēs Tevi ļoti-ļoti mīlam, vai dzirdi?! Bez Tevis mums nav
vairs nekā, tikai tukšums, ciešanas un asaras. Tu mums biji VISS.Tu
biji, esi, un būsi mums vislabākais kaķītis.Neviens un nekad nespēs
aizņemt tavu vietiņu mūsu sirdīs. Guli saldi Bonīti, iekaro citus
medību laukus, mēs zinām, Tu arī tur debestiņās būsi karalis. Tavi
tuvākie cilvēciņi:mamma, māsa un tētis.